Pusnakts saule (256.lpp)

 Vai esi kādreiz domājis par to, ka ir tādas grāmatas "aperitīvs"? Tāds viegls malks, sagatavošanās lielajai iegrimšanai kādā grāmatā, kas sagrābs tavu prātu un sirdi lappušu labirintos un nelaidīs vaļā. Tas pats attiecas uz otru pusi, pēc plosīšanās starp rindkopām malciņš aperitīva ir tieši laikā. Tātad "Pusnakts saulē" ir mans aperitīvs cerībā tikt pie nākošās Baigās grāmatas. 

Jūns bēgot nonāk tālu ziemeļos pie sāmiem, viņš ir apčakarējis Oslo ietekmīgāko cilvēku, un nu ir pārliecināts - nāve agrāk vai vēlāk bet pienāks. Viņam arī īsti vairs nav iemelsa dzīvot, līdz brīdim kad šajā pasaules malā ir atradis kādu, kuras pēc varētu kļūt drosmīgs. 

Vieglā un plūstošā valodā kas nemaz neatgādina sāmu kandžu, tomēr tiec mazlietiņ apreibināts. Sāc spilgti redzēt šo ciemu nekurienē, kolorītos cilvēkus tajā, jūti grādīgā sīvumu mēles galā, un ar Jūna acīm un emocijām sāc izjust nomaļo Norvēģijas nostūri. Un mazā Knuta dialogi ar galveno varoni bija kā vectēva marinēti pipargurķīši, kas šajā vieglajā stāstījumā lasītāju uzmundrināja, un pieturēja lai neizplūstu pārāk ātri prom. 

Lai arī grāmata ir ielikta kastītē trilleri, tomēr man šī tapa par tādu savādu sajūtu grāmatu. Kas aši un viegli "notiesājās", un aiz sevis tā īsti neatstāja neko. Vienīgi... vienīgi gatavību ķerties klāt nākošajam darbam. 

No norvēģu valodas tulkojis Ilmars Briška.

Izdevējs: Zvaigzne