Pārdomas pēc pirmizrādes "Trīs draugi" režisors Regnārs Vaivars

Laikam tomēr bija naivi domāt, ka šis laiks kurā tika nospiests pamatīgs stop kloķis gandrīz uz diviem gadiem, būs licis cilvēkiem iet dziļumā, izvērtēt sevi un pasauli, sakārtot savu vērtību skalu, saprast kas tad ir dzīves prioritātes. Vairs nevajadzēja skriet, kā vajadzīgais tā liekas tika nobrucināts nost. Un man šķita, ka šis laiks tiks izmantots vērtīgi, lietderīgi, saturīgi. Bet, pēc šīs izrādes "Trīs draugi" man ir jautājums režisora kungam, ko ellē Jūs šo laiku darījāt?!? Es no izrādes, koncerta, mākslas gaidu, kad izejot no zāles būšu garīgi augusi, guvusi vērtīgas atziņas, jutīšos pieskārusies Dievišķajam, iznākšu laukā pilnīgāka kā ieejot iekšā. Tā vietā citu atsauksmes par šo izrādi liek man domāt, ka mākslai ir jākalpo par atpūtu, ka tā ir tāda pati atpūta kā alus sūkšana bārā, tusiņš klubā, un tādā gadījumā Regnāra kungam viss ir izdevies. Tik vai tam būtu jānovirza mūsu nodokļi? Šķiet, ka vaina jau ir manī, kad es no radošiem gariem, kultūras līderiem sagaidu Citu Dimensiju, kad pieņemu, ka viņiem kā senajiem dižgariem krīze liek domāt vairāk, just vairāk, redzēt vairāk, bet izrādās nē.

Esmu redzējusi Regnāra Vaivara izrādi "Klusa nakts, dzēra nakts" un izskatās, ka kopš tā laika viņā nekas daudz nav mainījies, nav kļuvis dziļāks un lielāks. Iespējams pat tas ir regress, pēc tā ko redzēju sestdien. Dodoties uz izrādi es negaidīju Remarka "Trīs draugus", jo režisors pats uzreiz uzsvēra, ka tikai iedvesmojās no šī darba. Bet es gaidīju izstrādātus varoņu tēlus. Es gaidīju, ka aktieri pratīs iznest savu tekstā tā, lai to vispār var saprast, nemaz nerunājot par sadzirdēšanu. Es negaidīju, aprautas domu/sižetu/varoņu līnijas. Es negaidīju, ka "ja jau tagad tas ir aktuāli" es ar to visu sametīšu iekša (piketa aina- nopietni?!) Saraustīta, virspusēja, piegružota izrāde, kuru pat negribās saukt par izrādi, bet gan izklaide - kad negribi mājās pie TV sēdēt, tad pasēdi Dailē.

Viss jau ar nebija tik slikti, kostīmu mākslinieces darbs kā parasti brīnišķīgs, scenogrāfija ar bija laba. Bet pats labākais bija mājupceļš pēc izrādes, jo Regnārs Vaivars mūsu kompānijai lika savu darbu apspriest, un atrast risinājums un uzlabojumus viņa uzvestajā izrādē. Jo pateicoties viņa "Trim draugiem" arī mums sāka šķist, ka īstenībā varam kļūt par režisoriem.