Viljama tēvs ir fermeris, kurš izlemj sūtīt savu vienīgo atvasi mācīties universitātē lauksaimniecību. Zeme ko gadiem apstrādā vairs tādu ražu nedod, iespējams, jaunas zināšanas un tehnoloģijas palīdzēs ģimenes saimniecībai. Tomēr šī izglītošanās aizved Viljamu prom no ģimenes un saimniecības uz visiem laikiem. Zinību pasaule ir pavērsi Viljamā pašā kādas slepenas durtiņas uz dziļo valodas, vēstures un literatūras pasauli. Viljama mūžs aizrit universitātē, nelaimīgā laulībā un mazos prieka mirkļos, kas mijas ar lieliem vientulības brīžiem.
Romāns ir par cilvēka nobriešanu caur lēmumiem kas tiek pieņemti tad kad nenieka nezini ne par sevi ne cilvēkiem ne dzīvi. Man šī grāmata šķiet ļoti skumja. Liek pārskatīt pašai savus lēmumus. Jaunības trūkums ir pārliecība, ka es jau zinu ko es daru. Lielāko cilvēku daļu tad vada impulsi un pārliecība kurai visbiežāk nav pamata. Viljama stāsts liek aizdomāties, kā nezināšanā un naivumā izdarītas izvēles var padarīt vientuļu un aizlauztu dzīvi. Bet viens ir tad, ja tu kaitē tikai sev. Tā teikt par savu muļķību pats arī maksā. Tomēr kā ir ar mūsu bērniem? Tavi lēmumi-miera vārdā neiejaukšanās, salauž vēl vienu likteni.
Kādā brīdī Viljams Stouners nonāk pie jautājuma, "vai viņa dzīve ir dzīvošanas vērta?" Nez kas nosaka to, tava dzīve bija dzīvošanas vērta?! Radītie bērni, panākumi, nobriešana, mazās laimītes kas tika sakrātas un nosvērās vairāk kā vientulības brīži?!
Es ceru, ka tev tava dzīve šķiet dzīvošanas vērta. Neiznieko laiku tikai eksistējot, grāmatas varonis liek būt drosmīgiem, un padarīt dzīvi tādu kurā ir vērts dzīvot.
Komentāri
Ierakstīt komentāru
Priecāšos par Tavu pieskārienu komentāra izskatā.