2000.gadā caur manipulācijām piecpadsmit gadīgo Vanesu iekaro četrdesmit gadīgais pasniedzējs Džeikobs Streins. 2017.gadā pasniedzējs atkal tiek apvainos savos pagātnes grēkos, pieaugušajai Vanesai nākas atskatīties uz piedzīvoto un saprast kas īsti ar viņu notika.
Lasot šo darbu, es domāju par to, cik ētiski būtu šāda veida literatūru iekļaut skolēnu obligātajā literatūrā. Vai šis nevarētu būt veids, kā brīdināt nenobriedušos prātus, kā dot informāciju par to, kas ir sarkanie karogi attiecībās starp bērnu un pieaugušo? Protams, pie šāda veida literatūras būtu vajadzīgs arī prasmīgs skolotājs un psihologs ar ko izlasīto pārrunāt.
Atgriežamies pie grāmatas. Grāmata ir tik prasmīgi uzrakstīta, Vanesas prātā notiekošā atspoguļojums liek prātot, vai rakstniece tiešām pati nav piedzīvojusi ko līdzīgu. Jo tās pretrunas, attaisnojumi, emocijas ir tik detalizētas un smalkas... Šajās 400 lapaspusēs ir salauztas sievietes stāsts, kas pilnīgs ir tieši tāpēc, ka mēs dzīvojam divās laika līnijās- meitenes pusaudža gados un tad kad viņa ir pieaugusi. Bet tas, ka cilvēks pieaug neko nemaina, jo trauma un rētas ir slēptas un nēsātas līdzi, kādā mirklī tās pat tiek lolotas un kļūst par tādu viņas daļu, kas liek ticēt, ka tumsa bija viņas bērna ķermenītī kurš salauza nobriedušu cilvēku. Ir tik viegli savu tumsu un atbildību novelt uz cilvēciņu kurš neko daudz nezina par dzīvi, sevi un savām emocijām.
"Mana tumšā Vanesa" ir grāmata domātājiem, tiem kam patīk iet dziļumā, piemīt drosme ieskatīties acīs neglītajam un šausmīgajam. Šī noteikti nav decembra- svētku laikā lasāma grāmata, bet kad gribās pabrist pa tumsu, tad brien!
No angļu valodas tulkojusi Krista Strode.
Izdevējs: Helios Kirjastus Oü
Komentāri
Ierakstīt komentāru
Priecāšos par Tavu pieskārienu komentāra izskatā.