Esot uz Trešā Pasaules kara sliekšņa šāda grāmata kā "Sirds mirst pēdējā" šķiet smagāka par pāris gramiem. Tā pārstāj būt tikai par antiutopiju, un kļūst par kāda paralēlā dzīves scenārija spoguli.
Amerikā ir ekonomiskā krīze, precētais pāris Stens un Šarmēna dzīvo mazā mašīnā, pārtiek no sievas dzeramnaudas kuru tā nopelna bārā, un katru dienu cenšas izdzīvot. Tāpēc Šarmena padzirdējusi par projektu Pozitrons, kurā iespējams atgūt visu kas zaudēts, ir gatava riskēt un iesaistīties. Drošā dzīve zem kontroles, siltas un gardas maltītes, sava māja (tas nekas ka tā ik pa mēnesi jānodod svešiniekiem kamēr paši cietumā), darbs - ir ideālā dzīve uz kādu laiku.
Lasot šo fantastikas darbu ir sajūta, ka Mārgareta Atvuda nav īpaši augstās domās par cilvēkiem. Cilvēks ir primitīva būtne, kamēr tai tiek nodrošinātas pamatvajadzības tā var neredzēt ka ir žurka elites laboratorijā. Un vienmēr būs kāds, kas uzņemsies varu un kontroli pār otru. Brīvība prasa zināšanas, inteliģenci, spēju kontrolēt cilvēka ego un septiņus grēkus kas mūs pavada. Tomēr cilvēks nav tik tālu attīstījies, lai brīvība nepārvērstos haosā, resursu trūkumā, planētas nāvē.
Rakstnieks manipulē ar cilvēku, un Atvuda caur "lāzer operāciju" Šarmēnas prātā tikai vēlreiz uzsver, cik viegli ar cilvēku ir manipulēt, jo daļa cilvēku negrib uzņemties atbildību par savu rīcību un lēmumiem. Ir cilvēki kas grib akli sekot, jo tā ir vieglāk...
Izdevējs: Zvaigzne ABC
Komentāri
Ierakstīt komentāru
Priecāšos par Tavu pieskārienu komentāra izskatā.