Te bija Brita Marija (304 lpp)

Sestdien man bija pirmais randiņš ar Frederiku Bakmanu. Un jāsaka kā ir, tas bija brīnišķīgs. Laiks paskrēja nemanot smaidiem mijoties ar līdz pārdzīvojumu. Noteikti vēlēšos atkārtot satikšanos ar viņa radītajiem tēliem grāmatu pasaulēs. 

Brita Marija visu mūžu appuišo citus. Brita Marija visu mūžu gaida. Un kad atklājas vīra sānsolis, pēc 40 gadu laulības dzīves, Brita Marija izlemj negaidīt bet rīkoties. Vienīgi rīkoties nav nemaz tik viegli, nav viegli būt pašai par sevi. Tomēr Brita Marija nepadodas un tiek pie nenozīmīga darba, vietā kas lēnām mirst - Borgā. Borgas ļaudis ir nolaiduši rokas, dienas pavada nīkstos vai mēģinot izdzīvot. Britas Marijas ierašanās būs dāvana viņiem un arī viņai pašai. 

Šis ir ļoti sirsnīgs stāsts par vēlmi - tikt pamanītam. Stāsts par vientulību. Brita Marija ir vientuļa sieviete, kura ar savām mānijām tikai vēlas pasaulei kliegt, ei es arī esmu šeit. Pamani mani, neuzskati mani par pašsaprotamu! Zeķes pašas nemazgājas, to izdaru es! Es tā rūpējos par tevi! Vai tu to pamani! 

Bērni kas paši grib tikt pamanīti, alkst pēc kāda rūpēm, redz patieso Britu Mariju un pieņem viņu ar
viņas dīvainībām. Pamazām uzplaukst siltas attiecības. Attiecības kurās tiek sniegta brīvība. Man protams gribējās, lai Brita Marija izdara beigās citu izvēli, tomēr bērnu sniegtā iespēja šķita tik skaista. Tāda varētu būt šī tīrā mīlestība - kad neesi savtīgs, nepiesaisti sev otru, bet ļauj būt un iet pretī sev un savam sapnim...

Nav iespējams skaidri noteikt, kurā brīdī mīlestība uzplaukst - kādu rītu tu pamosties, un tā jau ir pilnos ziedos. Tieši tāpat notiek, kad tā vīst - kādu dienu pēkšņi jau ir par vēlu. Šajā ziņā mīlestība ir diezgan līdzīga balkona augiem - reizēm pat dzeramā soda nepalīdz. 

No angļu valodas tulkojusi Renāte Punka.

Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds