Mīla. Benjamiņa (496 lpp.)

Ar smagu sirdi jāatzīst, ka neesmu cilvēks kas ļoti jūsmo par latviešu veikumu kino industrijā pēdējos gados. Vienmēr pēc tā saukto dižo veikumu noskatīšanās ir sajūta ka reklāma jaudīgāka par pašu filmu/seriālu. Bet, mani patīkami pārsteidza šis seriāls "Emīlija. Preses karaliene.", ziņkārība par šo spēcīgo sievieti tika uzjundīta, un šī iemesla pēc manās rokās nonāca Laimas Muktupāvelas "Mīla. Benjamiņa". 

Muktupāvela ziņkārību apmierināja, bet ne tā plūstoši, kad lasot pazūd laiks, vairāk bridu, noliku malā un atkal bridu. Bez tā, ka šajā grāmatā Antons tiek attēlos ļoti neglaimojoši, un tas rada grūtības saprast kāpēc Emīlija viņu izvēlējās, man grāmatu nesimpātisku padarīja valoda un izteiksmes veids, kā arī laika robi. Izteiksmes veids brīžiem lika pārlasīt vēlreiz kādu rindkopu, lai vispār saprastu kas notiek, par ko ir runa. 

Vienīgais iemels kāpēc es ietiktu šo grāmatu izlasīt, ir lai iegūtu vēl vienu skatījumu uz Latvijas vēsturi un to ziedu kas mūsu valsti veidoja. Skatoties šodienā, es nejūtu ka mums būtu tāds spēcīgs un kupls inteliģences, mākslinieku zieds, cilvēki kas liktu fundamentālus pamatus. Skatoties laiku līkločus arī pasaules kontekstā, tā varētu būt ne tikai mūsdienu Latvijas problēma, bet pasaules problēma - dižu cilvēku trūkums. 

Ja esi lasījis šo Muktupāvelas darbu, kādas domas Tev ir par to?

Izdevējs: Latvijas Mediji