Manuprāt ir jābūt pašpārliecinātam un pārliecinātam par savām rakstniekam spējām, lai uzņemtos rakstīt par spilgtiem, spēcīgiem cilvēkiem. Vai arī rakstnieku ir jāvada jūtām, kādai saitei, dzirkstij pret šo Dieva skūpstu saņēmušo. Karolīne Bernāra savos noslēguma vārdos raksta cik daudz viņai Frīda ir nozīmējusi, bet šajā darbā to absolūti nevar just. Lasot romānu tikpat kā nevienā brīdī nejutos tā, it kā nelasītu referātu, jā - ne klasiskā izpratnē tas bija referāts un tomēr... Nevienā brīdī neradās sajūta, ka Bernāru būtu piemeklējis Frīdas gars.
Šajā Frīdas dzīves atspoguļojumā lielākais uzsvars ir likts uz viņas mīlestību pret mākslinieku Djego Rivera. Kā nepazust pašai mīlot ģēniju. Rakstniece gan pieskaras šim gleznotājas iekšējam konfliktam starp sievieti un mākslinieci, tomēr man pietrūka dziļuma. Precīzāk emociju, kas sniegtu dziļumu.
Visi kas interesējas par mākslu vai kultūru ir dzirdējuši šo vārdu Frīda Kalo, un zina viņas sarežģīto dzīves stāstu. Galvenokārt, viņas dzīvi ietekmēja veselības problēmas, bet tās arī lika šai sievietei atklāt savu gara un gribas spēku. Kā viņa cīnījās pret savām sāpēm tā mīlēja dzīvi un Riveru.
"Dzīves krāsās" dziļumu neatklāsi, to košo pasauli kas mita Frīdā mazlietiņ tik sajutīsi, bet šī grāmata var arī tikt uztverta kā mīlestības romāns. Romāns kuru var palasīt atpūtas nolūkos.
Pēc grāmatas izlasīšanas radās vēlme vēlreiz noskatīties filmu "Frīda" ar Selmu Hajaku galvenajā lomā.
No vācu valodas tulkojusi Aija Jakoviča.Izdevējs: Latvijas Mediji
Komentāri
Ierakstīt komentāru
Priecāšos par Tavu pieskārienu komentāra izskatā.