Ideālajā pasaulē bērnībai un jaunībai būtu jābūt visskaistākajiem un priekpilnākajiem gadiem. Tik mēs neesam ideālā pasaulē. Trīs māsas kuras vēl nav sasniegušas otro gadu desmitu jau saskaras ar naidu, ko rada viņu ticība un saknes. Bērni ar kuriem kopā auga nu viņas pazemo un vajā, kaimiņi atklāj savu patieso seju. Tomēr pa vidu visai netaisnībai un nežēlībai vēl ir arī cilvēcības un laipnības zibšņi.
Hetere Morisa atkal mūs iepazīstina ar Otrā Pasaules kara upuriem, šoreiz viņa izstāsta trīs māsu stāstu. Cibi, Magda un Livi mazas būdamas sniedza solījumu tēvam, vienmēr rūpēties vienai par otru. Un nu šis solījums tiek pildīts koncentrācijas nometnē, māsu savstarpējais atbalsts un mīlestība palīdz izdzīvot. Viņas ir viena otras spēks un cerība.Aizverot grāmatas vāku ir sajūta, ka rakstniece izvēlas iet pa iestaigātu un drošu taku. Šie sāpju stāsti atnesa viņai pasaules slavu, tad kāpēc sevi izaicināt un ko mainīt? Un liekas tieši šī zināma taka šim stāstam arī atņēma dziļumu. Es jutos kā skatītājs no malas, kas novēro māsas, to smago ikdienu nometnē, tad jaunās dzīves meklējumus un nejūt saikni. Starp varoņiem un mani kā lasītāju, bet rodas sajūta arī starp Heteri Morisu, palika distance. Sākumā šķita tas tāpēc, ka viņa iespējams nav satikusi varones un tie ir pārstāsti, bet kad beigās uzzināju, ka Livi ir dzīva un tikusies ar rakstnieci jutos patiesi pārsteigta, jo šai grāmatai trūkst sirdspukstu, elpas, jā arī - dvēseles.
Un kā Tev šķita, vai šī pēdējā grāmata ir tikpat laba kā iepriekšējās?
No angļu valodas tulkojusi Alda Vāczemniece.
Izdevējs: Zvaigzne ABC
Komentāri
Ierakstīt komentāru
Priecāšos par Tavu pieskārienu komentāra izskatā.