Kad biju meitene, vecumā no 5 līdz 15 gadiem, man patika kapi. Patika apstaigāt kapus, meklēt interesantus kapakmeņus ar tekstiem. Lasīt tos, izprast kas aiz vārdiem slēpjas. Kad biju meitene man patika kapusvētki. Uz kapusvētkiem vienmēr varēja saposties. Aizņēmos no omas, jā no omas jo mamma nelietoja kosmētiku, tumši brūnu lūpu krāsu un auskarus. Vēl joprojām nesaprotu, kā mani tādā paskatā no mājas ārā laida. Bet laida. Un tie bija svētki. Kapos mēs parasti nostājāmies rindiņā, kad uz mūsu kapiem nāca paskatīties un puķi nolikt radinieki, tantes un onkuļi. Parasti kundzes ar sirmām galvām tā cienīgi piegāja pie katra ģimenes locekļa un paspieda roku. Arī man, ar tumši nokrāsotajām lūpām un lielajiem skaistajiem auskariem, tika paspiesta roka. Garlaicīgākā daļa vienmēr šķita tā ar mācītāju, un dziedāšanu kā kaķiem martā. Bet to varēja paciest, jo pēc tam, turpat uz soliņa pie kapu kopiņām sākās našķēšanās ar dažādiem gardumiem, vai arī braucām pie Zentas tantes, kas dzīvoja pie kapiem un ballīte bija tur. Kad beidzu būt par meiteni, man beidzās kapu kults. Tad es sāku pamanīt, ka uz kapiem dodas, lai apklusinātu sirdsapziņu, lai atpirktos no nepateiktajiem vārdiem, vienaldzības, egoistiskas rīcības pret mirušo kad viņš bija dzīvs. Jā, izrādās arī no mirušā var atpirkties, vai tomēr no sevis?!? Kad beidzu būt par meiteni, kapi vairs nešķita maģiska un noslēpumaina vieta. Kapusvētki vairs neatgādināja svētkus, bet mērīšanos ar pušķu skaitu, smukāk sakoptajām kapu kopiņām, marmora apmalītēm, skaistākajiem krustiem un pieminekļiem. "Svaigs ūdens puķēm" NAV PAR KAPIEM, romāna darbība tikai norisinās kapos, grāmata ir par attiecībām kurās pietrūkst mīlestības un drosmes būt atklātiem.
Bārene Violeta atdod savu sirdi izlutinātajam un mātes nospiestajam Filipam. Violetas vēlas būt daļiņa no kāda dzīves, tāpēc kļūst par Filipa apkalpojošo personālu, pat viņa vietā veic darba pienākumus. Kad viņu dzīvē ierodas meitiņa, Violetas ikdiena un dzīve kļūst gaišāka. Līdz kādā dienā, vecāku pārliecība, ka viņi zina labāk, ka ir visam jābūt tā kā viņi saka - sagrauj jauno ģimeni.
Kapi ir lielisks fons kurā pastāstīt Violetas un Filipa stāstu. Vienam kapi kļūst pat patvērumu, otram par sirdsapziņas spoguli. Tu vari būt bārene, un tev var arī būt turīgi vecāki, - un tomēr, abi var būt vienādi vientuļi un mīlestības alkstoši. Šis ir mīlestības un piedošanas stāsts. Šis ir dzīves kopsummas stāsts, jo mūsu dzīve mums visiem noslēdzas vienādi - kapos. Bet atvadas atspoguļo to ceļu kuru sauc par dzīvi, ja esi bijis skaists cilvēks savā dzīvē tad liela varbūtība, ka atvadās spļāviena uz tavas kapu kopiņas nebūs.
Romāns "Svaigs ūdens puķēm" ir smalku, dažādu dzīvju pavedienu pilns stāsts, kurā šie "citu" pavedieni izceļ ne tikai galveno varoņu stāstu, bet liek arī lasītājam aizdomāties par dažādajām attiecībām kas var būt dzīves laikā. Liek domāt par mūsu izvēlēm, kuru gala rezultātu var redzēt bērēs. Šajā stāstā arī atklājas cik sēras var būt dažādas. Bet laiks nav kas tāls un pašsaprotams, beigas var pienākt jebkurā brīdī, un ja tā - ko Tu redzi atskatoties uz savu līdz šim nodzīvoto mūžu?
No franču valodas tulkojusi Ilze Fogele.
Izdevējs: Zvaigzne ABC
Komentāri
Ierakstīt komentāru
Priecāšos par Tavu pieskārienu komentāra izskatā.