Ielecu atpakaļ Martas un Aizeka pasaulē, pasaulē kuru kontrolē mēdiji - internets un televīzija. Pierādījumi ir atklāti, un jauniešiem šķiet, ka ar to ir pietiekoši, lai pasaulei atvērtu acis, lai kas mainītos. Tomēr kuram tad patīk, ja sejā iekliedz - Tu esi muļķis, ka tici visam ko redzi. Glābjot Martu ir iekustināti ūdeņi, un mazliet sašūpots iršu pūznis, bet vai sistēmu var mainīt saujiņa cilvēku bez naudas un varas?!
Kerija Drūrija veiksmīgi ietur pirmās grāmatas stilu. Ir momenti kuros liekas, ka mazliet tiek viss vilkts garumā, tomēr ne tik ļoti, lai liktos kaitinoši vai garlaicīgi. Lasot ik pa laikam sev atgādinu, ka varoņi ir jaunieši tāpēc viņi tā reaģē, un pieņem tādus lēmumus, citādāk gribētos iekaustīt. (Vardarbība pret bērniem un vispār cilvēkiem nav attaisnojama).
Joprojām uzskatu, ka šīs grāmatas lielākā vērtība ir likšana domāt par to, kādā informācijā mēs ieklausāmies, vai viss kam mēs ticam - var tam ticēt. Cik paši esam imūni pret dezinformāciju, un vai nedod diev's netīšām arī paši neizplatām. Dezinformācija rodas viegli, kā spēlē "klusie telefoni", katrs pārstāsts jau ir izkropļojis sākotnējo stāsta versiju. Vai kādreiz esi dzirdējis kā tiek pārstāstīts kāds tavs stāsts? Es esmu, un tas bija tik neprecīzs un tālu no manis teiktā, tā kā... esam uzmanīgi.
No angļu valodas tulkoja Allens Pempers.
Izdevējs: Jānis Roze
Komentāri
Ierakstīt komentāru
Priecāšos par Tavu pieskārienu komentāra izskatā.