Ir grūti par šo darbu izteikties, jo atrodamies un dzīvojam emocionālajā karuselī. Zinot, kas notiek Ukrainā ir grēks par kaut ko savās mājās sūdzēties, kad iekož neapmierinātības blusa, sākas emocionālais uzbrukums sev, jo tas tak ir egoistiski gribēt labāk, vairāk, savādāk kamēr karš elpo pakausī un citur cilvēki mirst. Viņi taču mirst par tevi, tavām mājām, to, ka varam dzīvot savā komforta burbulī. Sabiedrība tevi pātago ar emociju pletnēm, pats sevi pātago par to, ka atļaujies just ko citu ne tikai pateicību. It kā ārpolitikas notikumi prasa uzlikt savu dzīvi uz pauzes, bet iekšā dīda - dzīvo, jo kas zina kāda būs rītdiena! Tā sevī apjukuši dzīvojam, mētājamies no vienām emocijām un sajūtām uz citām, un pamazītiņām sevi graužam - jo kā ir labāk un pareizāk nezina neviens.
Sāku lasīt "Internātu" un sapratu, ka esmu nonākusi ne tur kur plānoju, stāsts nav par dzīvi internātā, tas ir par karu Ukrainā. Vārdi kas veido teikumus, teikumi kas izaug lapaspusēs elpo ukraiņu ikdienas realitāti kara ēnā. Serhijs Žadans nepataisa ne vienu labāku kā viņš ir, neuzliek ukraiņu tautai izredzēto un svēto oreolu. Gluži pretēji parāda cilvēkus kuri cenšas izdzīvot. Izdzīvošana ir prioritāte, ideāli un morāle nepasargās tevi no lodēm, nepabaros un nesasildīs. Karam nav glītas sejas tāpēc tajā cilvēkam ir grūti palikt par cilvēku, instinkti modina tevī dzīvnieku, dzīvnieku kurš vēlas izdzīvot.
Ukraiņu valodas skolotājs, cilvēks bez dzirksts, dodas uz internātu pakaļ savam māsasdēlam. Šis ceļš izvēršas par īstu viņa vīrišķības pārbaudi, jo ir karš, varas ik pa laikam mainās, un vairs nav zināms kurš ir draugs bet kurš ienaidnieks. Šajā ceļā atklājas kara seja, tas ko tas nodara ar sabiedrību, un tāds kluss un neuzkrītošs atbildes meklējums uz kāpēc. Tomēr migla kas veļas pār zemi, uguns un šāviņu dūmi neļauj tā viennozīmīgi un skaidri atrast atbildi.
Piešķiru 👍👍👍👍
No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova
Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds
Komentāri
Ierakstīt komentāru
Priecāšos par Tavu pieskārienu komentāra izskatā.