Jaunībā esam tik trausli, tik ļoti mūs ietekmē citu domas. Rodas mūsu pirmās traumas kas saistītas ar sabiedrību un mūsu vietu tajā. Galvenā varone Anika atgriežas dzimtajā pilsētiņā, kurā īsti nekas nav mainījies. Šoreiz viņai ir cerība, ka bērnībā piedzīvotā vienaudžu vardarbība vairs neatkārtosies, jo viņa ir cita. Pareizāk - izliekas par kādu citu. To mazo apbizoto meiteni ir noslēpusi dziļi sevī, un tagad lai pati netiktu apcelta, pati citiem dara pāri. Bet tad pēc kādas ballītes notiek nelaime, vai Anika grib būt šāds cilvēks?
Šajā plānajā grāmatiņā ir pieskaršanās visām pusaudžiem aktuālajām tēmām. Bet tas nerada sajūtu, ka viss būtu sabāzts vienuviet. Nē, visa ir tika daudz, lai būtu realitātes sajūta.
Man šīs grāmatas dimanti bija ūdens salīdzinājumi ar cilvēku un tā dabu. Noslēgumā ar vienu padalīšos:
"- Tātad... cilvēks - ūdens. Daži ir kā upe, citi kā avots, trešie kā jūra, bet visi mainīgi, jo tāda vienkārši ir mūsu daba, - viņš runā klusi, itin kā atklādams man kādu noslēpumu, acis dzīvi mirdz. - Mēs vienlaikus varam būt mierīgi, vilinoši un neparasti bīstami. Mēs applūstam apkārt šķēršļiem, mainām formu un straumi, un, ja to nevēlamies, mūs neapturēs pat aizsporsti, mēs atradīsim kaut vizmazāko spraudziņu un tecēsim tālāk. Pārbaudījumi, satricinājumi - tie ir tikai iespēja mainīt virzienu. Tā mēs kļūstam pilnīgāki, stiprāki, galu galā - tā mēs dzīvojam. Jo sastāvējies ūdens pārvēršas par dūksti..."
Grāmatai piešķiru 👍👍👍.
No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere.
Izdevējs: Jānis Roze
Komentāri
Ierakstīt komentāru
Priecāšos par Tavu pieskārienu komentāra izskatā.