Prom ārā zirgus zagt (256 lpp.)

Novecojot paliek tikai atmiņas. Un arī tikai tad, ja paveicas. Sarunājoties ar cilvēkiem gados vairāk izskan viss pagātnes formā - bija, toreiz, bērnībā es, jaunībā es, tajā gadā ... Dažas atmiņas spēcīgāk mums pieķeras, un šķiet, ka atceramies par to laiku it visu, kā smaržoja gaiss, kā garšoja maize, un cik kvēli jutām. 

Nu jau viņš ir liels, ja pavisam precīzi - vecs. Viņš atgriežas vietā kurā aizvadīja savu spilgtāko vasaru. Vasaru kurā no zēna pārtapa par vīru. Vasaru kurā ar tēvu bija tik tuvs cik vairs nekad nevarēja būt. Vasaru kurā atklāja, ka ne viss ir patiesība ko pasniedz mums vecāki. Tagad, vecumā viņš ir atgriezies šajā vietā, jo neskatoties ne uz ko - viņš mīl šo skarbo vietu. Šeit viņš noslēgs savus atlikušos dzīves gadus. 

Valoda, tā valoda... liek just meža smaržu, siena durstīgumu un upes šļakatas pa to airējoties. Vasaras lietus uz ādas, un ziemas sals uz ādas. Atmiņas iet  rokrokā ar dabas elpu un tās ritmu. 

Šim stāstam par tēvu un dēlu, par mirkļiem kas mūs maina dodu 👍👍👍.


No norvēģu valodas tulkojusi Solveiga Elsberga.

Izdevējs: Zvaigzne ABC

Komentāri

  1. Kāpēc tikai 3 īkšķīši? Kas nepatika?

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Patiesībā es nevarēju izlemt starp 3 un 4 īkšķīšiem, beigās paliku pie 3, jo man likās pārāk aizplīvuroti mājieni un norādes saistībā ar kaimiņu zēniem, Junu un Larsu? Kāpēc Juns to putniņu tā nogalināja, vēl jau ar brāli nekas nebija noticis? Un par Larsu, kas tās par suņa rūkšanas norādēm, ka ar viņu kaut kas nav kā vajag, vai dēļ brāļa nāves viņam personības dubultošanās?! Priekš manis šīs nianses bija pārāk neskaidras un dīvainas.

      Dzēst

Ierakstīt komentāru

Priecāšos par Tavu pieskārienu komentāra izskatā.