Sāļais sniegs (224 lpp.)

 "Sāļo sniegu" lasu brīdī kad pie mums sniegs sāk pārvērsties par pelēku netīrumu masu. Grāmata pie manis nonāk ārpus rindas kārtā, jo kā jau kārtīgam grāmatu cilvēkam, arī pie manis grāmatas stāv rindā, gaida pacietīgi savu kārtu un spriedumu. 

Palūdzu, lai man atsūta ekrāna šāviņu ar saraksti, kuru esmu citāta vietā ielikusi. Skaidrs, ka pēc šāda lūguma "Sāļais sniegs" ir ieguvusi manu nedalītu uzmanību. Mani ļoti interesē, kas tik ļoti ir sakaitinājis Itu. Čau, Ita! Jūtos kā kaut kādas inspekcijas pārstāvis ielecot grāmatā, pietrūkst tikai balto lateksa cimdiņu. 

Dominika ir jauna sieviete (reizēm tekstā gan ir grūti saprast vai tā tiešām ir) kuras bērnība ir kā cilpa kaklā kas pamazām viņu smacē nost -  ar naidu, dusmām, aizvainojumu un sāpēm. Nesot šo cilpu ap kaklu viņa ir izlēmusi tam pielikt punktu un rīkoties, atreibsies tiem kas saindēja viņu. 

Man ir jāatzīst, ka dēļ Itas es šo grāmatu lasīju uzmanīgāk, citkārt tai būtu izskrējusi cauri, atzinusi par "tādu kuru aizmirsīšu", un lieki neprātojot atdevusi. Bet tagad es savu skrējienu piebremzēju, vietas kas likās neiederīgas vai "kaut kas nav kā vajag" es neignorēju, bet kļuvu uzmanīgāka. Un šādu vietu kļuva vairāk, vairāk lasot man radās sajūta, ka man galvā sāk notikt gļuki. Beidzot nonācu pie secinājuma, ka autorei ir atmiņu traucējumi, vai nav varējusi izlemt par ko un kāda tad būs šī grāmata, un visu sametusi kopā kā rasolī, kad pēc ballītes pāri paliek viss kaut kas (viņai, iespējams, no citiem darbiem idejas) un rezultātā ir "Sāļais sniegs". 

Par grāmatu, kura ar katru lapaspusi vairāk kļuva par rasolu, piešķiru 👎. 

Izdevējs: Zvaigsne ABC