Starp citu, es nezinu, vai šeit kāds ieklejo, bet ja tā ir, tad kāpēc Tu raksti grāmatu blogu, vai grāmatu piezīmes kladītē? (Ja protams raksti.)
Šīs detektīvs ir par neparastu policistu/detektīvu Žanu Batistu Adamsbergu. Manā prātā viņš līdzinājās seriāla "Šerloks" aktierim Benediktam Kamberbačam - ne vizuāli, bet ar savu "detektīva čuju". Tātad, Parīzes ielās uzrodas zili apļi kuros ir neparastas lietas, līdz tajā uzrodas līķis. Kas ir zilo apļu vīrs, un ko viņš ar šiem apļiem vēlas pateikt?
Grāmatā ir interesanti personāži, un tieši tie padara šo detektīvu mazliet atšķirīgāku no citiem. Tāpēc grāmatai piešķiru 👍👍, jo pats par sevi sižets un notikumi man nešķita interesanti.
No franču valodas tulkojusi Agnese Kasparova.
Izdevējs: Zvaigzne ABC
Faktiski tā paša iemesla dēļ. Ja piefiksēju grāmatas nosaukumu, autoru un kaut ko par saturu, tad ir mazāka iespēja lasīt to pašu vēlreiz. Vēl var gadīties, ka gribēšu atcerēties kaut ko par kādu grāmatu, tad arī varu paskatīties, kas bija pierakstīts. Papildus tā ir tāda kā prasmes izteikties rakstiski trenēšana.
AtbildētDzēstPareizi, es pavisam piemirsu par iespēju atcerēties par ko grāmata bija, pareizāk sakot man šīs piezīmes, reizēm lai cik švakas un maziņas nebūtu, uzreiz atgriež prātā visu stāstu. Un tā kā man mēdz jautāt par grāmatām, tad blogs noder tiešām kā atmiņas atsvaidzinātājs. Bet, kā Jūs Andri cīnāties ar slinkumu? Ir vēlme kādreiz kādu grāmatu izlaist? Man ir. Gana bieži, bet šobrīd vēl nevienu neesmu izlaidusi, ir sanācis sevi piespiest un tās pāris rindas uzrakstīt. Ak, un vēl, ar grāmatu bloga rakstīšanu esmu sapratusi, ka tas liek vairāk iedziļināties grāmatās un sajūtās ko tās man rada. Ja nerakstītu, droši vien grāmatas tiesātu kā skābos gurķīšus īpaši nenododoties dziļākām pārdomām un līdz pārdzīvojumam.
DzēstJa tā labi padomāju, tad šķiet, ka ar slinkumu pēdējā laikā necīnos. Es tam ļaujos, ja tā var teikt. Tas nav labi, bet, ja trūkst laika, tad kaut kas tomēr jāupurē. Grāmatas izlaižu pavisam reti, dažas rindas mēģinu izspiest, kaut arī aizvien biežāk saprotu, ka man nemaz nav ko teikt. Bērnu grāmatas mēdzu neaprakstīt. Ja gadās, pārlaižu acis, kas atnests no skolas bibliotēkas, bet to visu aprakstīt man būtu pārāk mokoši. Man arī mēdz būt ilgāki periodi, kad gandrīz nemaz nelasu. Šobrīd tāds ir, galvenokārt aizņemtības dēļ. Tik un tā piekritu pirms dažām dienām sniegt atsauksmi par kādu grāmatu, pat nezinu, radio vai televīzijai, vakar izlasīju grāmatu un patiešām nezinu, ko par to teikt. Nojaušu, ko no manis sagaida, bet tas visu tikai padara grūtāku.
Dzēst