Lielās cerības (454 lpp.)

Pirmo reizi mani ceļi ar Dikensu krustojās kaut kad bērnībā, kad kāri izlasīju "Oliveru Tvistu". Gadiem ejot, laiku pa laikam dažādās grāmatās (vairāk gan romānos), izlasīju ieteikumus izlasīt Čārlzu Dikensu, ja esi izlasījis viņu tad esi uzzinājis visu par dzīvi. It īpaši mēdza izcelt "Lielās cerības", tā nu savā grāmatu sarakstā - obligāti ir manā mūžā jāizlasa, nokļuvis šī grāmata. (Sarakstā vēl ir citas grāmatas, kuras nav izdevies fiziski atrast, bet par to citreiz). 

Skaidrs, ka laikam ejot, un redzot diezgan biežos ieteikumus izlasīt, manī auga cerības un ekspektācijas par tās saturu, pērlēm kuras tajā atradīšu. Pirmās 200 lapas naski izlasīju, un tad man kļuva garlaicīgi. 

Bārenis Fips, kuru audzina cietsirdīgā māsa un lādzīgais māsas vīrs Džo, dalās savā stāstā. Stāstā kā parasts puika no laukiem varēja kļūt par angļu džentelmeni. Par vienkārša puikas lielajām cerībām. Un kā šīs cerības mainīja viņu izceļot viņā to sliktāko. Šo arī var saukt par pieaugšanas stāstu. 

Cerības ir kā ziepju burbulis, tas kaut kad pārsprāgst. Visu savu dzīvi balstīt uz ziepju burbuli ir vai nu ļoti drosmīgi, vai ļoti naivi. Tas jāizlemj katram pašam. Tomēr Fipam bija priekšrocība, labvēlis kas sniedza bāzi - izglītību. Brīdī kad lielās cerības sāc likt pats uz sevi un savām spējām, tev var pavērties daudzas iespējas. Bet, ja liec cerības uz brīnumu, nu jā... brīnumi notiek ārkārtīgi reti. 

Šim romānam es ilgi nevarēju izdomāt kādu vērtējumu piešķirt. Grāmatas lielākā daļa šķita garlaicīga. Tai pat laikā patīk neuzkrītošais veids kā tiek atgādināts par dzīves vērtībām. Laikam grāmatai piešķiršu 👍👍👍 . 

Izdevējs: Liesma