Vienā grāmatā ietilpināti divi romāni. Lai arī būs viens ieraksts par šo grāmatu, tomēr pašus romānus vērtēšu un pārdomās dalīšos par katru atsevišķi.
Abata Murē noziegums:
Seržs jeb abats Murē mīl Dievu, kaut gan ar laiku top skaidrs, ka Jaunava Marija viņam tuvāka. Uz cilvēkiem un viņu vajadzībām un vājībām viņš noskatās no augšas, mazliet nicīgi. Viņš savu miesu un dvēseli ir atdevis Dievam, tāpēc nekas miesisks un cilvēcisks viņu nekad neinteresēs. Kādā brīdī jaunā abata instinkti sadumpojas, ķermeņa vajadzības uzsāk iekšējo konfliktu ar viņa pārliecību un ticību. Cenšoties kontrolēt savu ķermeni un mēģinot palikt uzticīgs savā mīlā Jaunavai Marijai viņš saslimst. Ārsts pieņem lēmumu viņu izraut no baznīcas un aizved uz blakus ciematiņu atgūt spēkus un saprātu pie dabas. Kas abatu Murē iegūs, baznīca ar Dievu vai kaislība?
Zolā izmanto reliģijā zināmo stāstu par Ēdenes dārzu, kad Ieva kārdina Ādamu un viņi pazaudē Paradīzi. Viņš rada savu dārzu kurā abatu ārstē meitene Albīne (Ieva), un visa daba jeb milzīgais parks kas viņus ieskauj, pat debesis, ir kārdinājums pievērsties dzīvei, nevis palikt uzticīgam baznīcas mūriem. Zolā izmanto dabas alegorijas daudzu lapaspušu garumā, lai attēlotu ķermeņa pamošanos un padošanos kaislei jeb grēkam. Dabas kulminācija ir mīlētāju kulminācija, kad rotaļas vairs nav rotaļas, un robeža ir pārkāpta. Daba ir spogulis dzīvei. Bet pats abats un viņa ticības brālis ir baznīcas liekulības spogulis. Lai nebūtu tāda kardināla nostāšanās dzīves vai baznīcas pusē, ir šie divi baznīcas pārstāvji - viens, skaudīgs un žults pārņemts jo ar ticību ir par maz, un Murē - kurš savā naivumā tiecas sasniegt augstāko tuvību ar Dievu. Viss šis romāns ir filozofisks traktāts par ticību iekš Dieva, un kaisli iekš Dzīves.
Izaicinājumu var radīt izbrišana cauri alegoriju pārpilnībai un abata iekšējo reliģisko pārdzīvojumu izlasīšana, bet ja mūsu laiku vieglā valoda ir apnikusi tu pat izbaudīsi šādu pacīnīšanos. Šim romānam es piešķiršu 👍👍👍par Bībeles sižetu apspēlēšanu, alegorijām, valodu. Beigas gan it kā paredzams un tomēr sagādāja vilšanos.
Terēze Rakēna:
Rakēnas kundze izaudzina savu brāļa meitu Terēzu. Rakēnas kundzei ir dēls, kuru baidoties pazaudēt viņa sargā no visa, ārstē no neeksistējošām kaitēm, un nododas tādai pār aprūpei kas rada sekas. Terēzei ir jāizcieš viss tas pats kas Rakēnas kundzes dēlam. Abiem izaugot, abi tiek saprecināti. Terēze ir samierinājusies ar savu dzīvi, lēnām viņa iznīkst. Bet tad vīrs uz mājām atnāk ar savu bērnības draugu un tagadējo kolēģi, šis vīrietis pamodina Terēzu. Rada viņā liesmu par kuru viņa nav nojautusi. Vai šī uguns abus sadedzinās?
Naida un kaisles stāsts. Katra romāna varoņi tiek parādīti caur viņa egoismu, tas liek just Zolā cinismu pret cilvēkiem. Labs vai slikts, tas viss notiek dēļ cilvēka egoisma. Es gan šajā stāstā Terēzu redzu kā upuri, viņu visu mūžu smacēja. Viņa bija tikai lieta krustmātei, kuru varēja izmantot lai dēlam bērnībā nebūtu garlaicīgi, pēc tam derēja kā kalpone/sieva. Terēza nepazina sevi un nepazina dzīvi, tāpēc notika tas kas notika.
Romānam piešķiršu 👍👍👍.
Izdevējs: Rota
Komentāri
Ierakstīt komentāru
Priecāšos par Tavu pieskārienu komentāra izskatā.