Vienmēr esmu prātojusi, cik daudz mēs patiesībā varam uzticēties savām atmiņām. Galu galā, atmiņas ir tikai tas, kā mēs — no sava skatupunkta — atceramies notikumus. Mums nav ne jausmas, kā tas pats notikums izskatījās no otras puses. Un tad vēl to visu ietekmē arī mūsu emocionālā bagāža...
Manuela Vilasa “Ordesa” ir vīrieša gados — paša autora — atmiņu grāmata, kurā viņš šķetina savas attiecības ar abiem vecākiem. Kad vecāki jau ir miruši, rodas vēlme viņiem uzdot daudz jautājumu, bet vairs nav, kam. Atbildes nākas meklēt atmiņu pinekļos. Atskatoties uz saviem bērniem, autors redz, kā viņš tālāk nodod to pašu attiecību musturu, kuru pats reiz saņēmis.
Šis ir smeldzīgs stāsts par ģimeni, bet ne tikai — arī par Spāniju. Par pagātnes traumām, kuru dēļ autors nekad nav iepazinis savus vecvecākus. Par vecākiem, kuri nerunā par laiku pirms viņa. Sāpju un smeldzes caurvīts stāsts.
Caur šo smeldzi, atmiņām un filozofiskām pārdomām bridu ar grūtībām. Ik pa laikam gribējās “krāpties” un lasīt pa diagonāli. Iespējams, šāda veida apcerēm esmu par jaunu. Iespējams, šāda literatūra vienkārši nav domāta man.
Mans subjektīvais vērtējums: 👍👍
Iesaku tiem, kuri meklē dziļas, emocionāli piesātinātas pārdomas par ģimeni, attiecībām un to, kā pagātne mūs veido — pat tad, ja tā ir klusa un neatklāta.
No spāņu valodas tulkojis Edvīns Raups.
Izdevējs: Zvaigzne ABC
Komentāri
Ierakstīt komentāru
Priecāšos par Tavu pieskārienu komentāra izskatā.