Grāmata, kuru patiešām nebiju iecerējusi lasīt. Jau sen jūtos nogurusi no kara stāstiem — šķita, ka pienācis laiks dot sev mieru no asinīm, dūmiem un vēstures neizdziedētajām rētām. Bet, ja grāmata pati atrod ceļu līdz manām mājām, un svešas grāmatas nepatīk turēt ilgi gūstā… tad nav glābiņa. Atkal iegrimšu karā.
Amerika, lielā un varenā, bieži iesaistās tālos konfliktos, meklējot savu izdevīgumu un par to maksājot ar savas tautas asinīm — nereti bezjēdzīgi izlietam dzīvībām. Šī grāmata ver vaļā vienu no tumšākajām Amerikas vēstures lappusēm — Vjetnamas karu. Karu, no kura amerikāņi atgriezās kā zaudētāji, bet kara veterāniem nācās norīt rūgtāko no patiesībām: viņi cīnījās un mira par valdības meliem.
Karš nav tikai vīriešu pasaule — arī sievietes tajā stāv plecu pie pleca, lai gan viņu stāsti ilgi tikuši apslāpēti, pat noliegti. Grāmatas centrā ir Frensisa “Frenkija” Makgrāta — jauna, ideālisma un pašaizliedzības pilna meitene, kura izvēlas kļūt par armijas medmāsu. Caur viņas acīm Kristīne Hanna atsedz Vjetnamas patiesību: karstās un lipīgās džungļu naktis, bezjēdzīgi nodzisušās dzīvības, salauztās dvēseles, kurām mājupceļa vairs nav, un valsts nodevību pret saviem cilvēkiem.
Tas ir stāsts par rētām — redzamām un neredzamām. Par klusām nodevībām. Par to, ka karā nekad necieš tikai vīrieši. Par šo skatījumu no citas, tik bieži noklusētas puses — 👍👍👍.
No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice.
Izdevējs: Zvaigzne ABC
Komentāri
Ierakstīt komentāru
Priecāšos par Tavu pieskārienu komentāra izskatā.