Paņemot šo grāmatu rokās, biju pārliecināta, ka līdz nākamajai tikšu tikai janvārī. Tāpēc šobrīd, rakstot savas pārdomas, pati nespēju noticēt, ka tā tas nebūs, es šo potenciālo nozieguma ieroci (tiešām ticu, ka ar šo grāmatu varētu nosist cilvēku) esmu pieveikusi divās nedēļās. Un nē, tas nav tāpēc, ka grāmata bija tik aizraujoša, ka nespēju to nolikt malā. Patiesībā tā ir garlaicīga. Es sevi mērķtiecīgi piespiedu lasīt, jo zināju – ja paņemšu garākas pauzes, beigās to nemaz neizlasīšu. Grāmata ir sarežģīta un samudžināta, tāpēc, lai pavisam neapjuktu, piegāju tai kā matemātikas uzdevumam: jāatrisina, kamēr vēl kaut ko atceros un saprotu.
Galvenais varonis, kurš tiek pasniegts kā ģēnijs (un, labi, patiešām tāds ir), uzzina, ka viņam ir agrīns Alcheimers. Šajā brīdī viņš nolemj pierakstīt savu dzīvi, kamēr atmiņa vēl turas. Taču jo vairāk raksta, jo vairāk attālinās no cilvēka, kurš šo stāstu iesāka. Starp dzīves retrospekciju viņš ielaižas filozofiskās pārdomās par ļaunumu, savijot kopā baznīcu, reliģiju un Otrā pasaules kara pieredzi.
Grāmatā ir ārkārtīgi daudz varoņu, kuriem ik pa laikam mainās vārdi un uzvārdi, lai gan galu galā tie izrādās vieni un tie paši cilvēki. Man loģiski izsekot tam visam brīžiem nebija iespējams. Situāciju vēl sarežģītāku padarīja piezīmes grāmatas beigās, kurām sākumā centos sekot līdzi, bet drīz vien padodos – pāršķirstīšana kaitināja vairāk nekā palīdzēja. Vēsturiskas personas mijas ar izdomātiem tēliem, reāli notikumi ar izfantazētiem, līdz izveidojas tik liela putra, ka kādā brīdī tiešām sāku domāt – varbūt ar manu pašas galvu arī kaut kas nav kārtībā, jo uztvert visu nespēju.
Pabeidzot grāmatu, neesmu guvusi ne emocionālu baudījumu, ne arī sajūtu, ka būtu kļuvusi bagātāka. Pašā stāstā tiek minēts, ka patiesi izcilas grāmatas ir tās, kuras gribas pārlasīt. Ja vērtēju pēc šīs mērauklas, tad šo es noteikti nepārlasīšu. Tāpēc grāmatai piešķiru tikai vienu, pieticīgu 👍.
Izdevējs: MANSARDS
Komentāri
Ierakstīt komentāru
Priecāšos par Tavu pieskārienu komentāra izskatā.