Ļaudis, kas sēj sniegā (320lpp.)

Šo grāmatu lasu janvāra dienās, kad Bricītis neiesaka cilvēkiem ilgi uzturēties ārā lielā aukstuma dēļ. Es viņu klausu, un, vēja gaudām ik pa laikam plosot manus dzīvokļa logus, pārceļos uz Zviedrijas ciematiņu pie Mirjadas un viņas vīra. Viņai ir 85 gadi un neārstējams vēzis, bet, pirms viņa ļaus sevi uzveikt slimībai, viņai vēl ir jāparūpējas par savu demences pārņemto večuku.

Paralēli šajā pašā ciematā ievācas jauns pāris, abi ir ārsti un vēlas savu ģimenes dzīvi veidot vidē, kur cits citam ir balsts. Kajam gan ir grūtības ar ģimenes ligzdas vīšanu, jo viņā pašā ir traumas, kuras viņš neizprot, bet kas saistītas ar kaut ko bērnībā atņemtu.

Ziemeļu autoriem piemīt salam līdzīgs skarbums, kad sasalušo pasauli apspīd saule, viss uzmirdz dimantiņos un spozmē, bet šis skaistums prasa sīkstumu un izturību. Pārāk liels aukstums tomēr nav cilvēka draugs. "Ļaudis, kas sēj sniegā" sākumā ļauj šim salam pārņemt lasītāja sirdi, liek piebremzēt ar stāsta lasīšanu un paskatīties acīs tam, kas katru no mums sagaida brīdī, kad vecums kā auksta ūdens spainis pārlīs pāri.

Taču lapu pa lapai šis sals sāk atkāpties, sāpes nomaina dziļa mīlestība un rūpes. Lai grāmata nešķistu pārāk smaga, tajā ir arī komiski atgadījumi ar ļaudīm, kas ierodas pie Mirjadas. Īpaši divējādas sajūtas raisa Mirjadas draudzība ar Siri, no vienas puses amizanta un grāmatai piešķiroša humora dzirksti, bet, kad piedomā, paliek ļoti skumji. Tik liela vientulība un tik cilvēcīga nepieciešamība vienkārši ar kādu aprunāties.

Pēc šīs grāmatas gribas piezvanīt savam opītim. Un šī ir noteikti grāmata, kas jālasa jauniem cilvēkiem. Uz tikšanos citā atsauksmē!

No zviedru valodas tulkojusi Dace Deniņa.

Izdevējs: Jānis Roze