Un dziļi dzelmē upe dzīs (360lpp.)

Pirms ķēros pie grāmatas lasīšanas, priecājos par tās skaisto noformējumu, lapu malu krāsojums to padara par vienu no skaistākajām grāmatām manā plauktā. Un jā, arī “šausmām” šeit piemīt savs skaistums.

Es īsti nezinu, kā šī jauniešiem domātā grāmata ar maģiskā sirreālisma un šausmu enerģijas sajaukumu nonāca manā iepirkumu grozā, bet pieņemu, ka vainīgs bija grāmatas dizains.

Šī grāmata man lika domāt par Frankenšteinu mūsos, cik daudzi no mums, nespējot palaist vaļā tos, kurus mīlam, spētu pārkāpt robežu un mīļoto pārvērst par radību tikai tādēļ, lai viņš paliktu līdzās? Šī grāmata man lika ieraudzīt savtīgumu, kas var rasties sērās un sāpēs. Vai mums sāp tas, ka šī cilvēka vairs nebūs līdzās, vai arī tas, ko šis cilvēks mums sniedza ikdienā, kādu dzīvi mēs varējām dzīvot tāpēc, ka viņš bija blakus?

Hanas dzimtas sievietēm piemīt maģiskas spējas - atdzīvināt tos, kas miruši. Māsas Sudžina un Mire sāk šīs spējas izmantot savtīgi, lai tos, kurus mīl, bet kuri ir miruši, kaut nedaudz ilgāk noturētu sev līdzās. Sākumā Mire nespēj nedzirdēt mirušās mammas balsi, kas vēlāk atklāj noslēpumus, par kuriem nākas bargi maksāt. Pēc tam Sudžina, savas vientulības plosīta, pārkāpj visu, ko reiz mamma aizliedza.

Šeit skumjas ir kā ūdens, kas pārņem visu un var būt gan bangojošs, gan biedējoši kluss. Tas piesūcina katru dvēseles šķautni un pamazām ienes tajā puvumu. Neatlaižot aizgājēju, mēs izvēlamies lēnām iekšēji pūt.

Šī grāmata neparastā veidā, caur šausmu stāsta noskaņu un maģisko piesitienu, izvēlas runāt ar jauniešiem par nāvi un sērām. Par to, cik skumjas un sēras var būt dažādas un cik atšķirīgi katrs ar tām tiekam galā.

No angļu valodas tulkojusi Ieva Melgalve.

Izdevējs: Helios