Esi sveicināts, vīrusu laiks! Naktīs drudzis neļauj gulēt, pa dienu klepoju kā diloņnieks vai simtgadīgs smēķētājs, purdulis tek kā upe- vārdu sakot, pilnīga laime. Šajā stāvoklī, kad esmu ne cepta, ne vārīta, pavadu dienas, skatoties vecu seriālu "Drop Dead Diva". Bet cik tad ilgi var skatīties? Arī manī mītošajam statistikas cilvēciņam tas šķiet nepieņemami, jo šīs dienas taču varētu izmantot grāmatu statistikas uzlabošanai.
Bet ko lai lasa, ja galva ir dulla un nekam sarežģītam vai dziļam nav spēka?!
Un te nu pienāk brīdis, kad beidzot attaisnojas grāmatu pirkšana ar domu „izlasīšu kaut kad”. Acīs iekrīt kaut kādās akcijās nopirktā "Eleonorai Olifantai viss kārtībā". Esmu trāpījusi simtniekā- grāmata kā radīta gultas režīmam.
Eleonora ir sistēmas pievilts bērns. Pieaugot, viņas personība un skatījums uz dzīvi veidojas no mammas indīgās balstiņas galvā, tāpēc viņa dzīvo vientuļu dzīvi un apkārtējiem ļauj sevi uztvert kā dīvainu un antisociālu būtni. Līdz kāds negaidīts notikums viņas dzīvē ienes pirmo draugu.
Adatainā valoda labi paspilgtina Eleonoras personību un padara arī pašu tekstu interesantāku. Kādam šī grāmata varētu šķist dīvaina, galu galā arī tās galvenā varone ir dīvaina, bet tieši šī savdabība ir viens no retajiem grāmatas trumpjiem.
Lasot, šai grāmatai kaut kādā ziņā piemita tādu grāmatu aura kā "Projekts „Rozija”" un "Te bija Brita Marija". Un te ir svarīgi neļaut grāmatas drūmumam un šķietamajai bezcerībai sevi nobaidīt, jo aiz tās slēpjas arī gana daudz sirsnīguma un asprātības.
Taču ar plusiem vien te neiztikt. Lielākais klupšanas akmens ir grāmatas idejas neizmantotais potenciāls. Lasot ik pa laikam rodas sajūta, ka kaut kam vajadzēja būt vairāk. Vairāk personāžu izkopšanas, vairāk pagātnes pavedienu izspēles, vairāk dziļuma. Arī terapijas līnija brīžiem rada sajūtu, ka tā vienkārši ir ielikta, lai varonei būtu kāds mehānisms, ar kura palīdzību tikt uz priekšu. It kā autore būtu zinājusi, kur Eleonorai jānokļūst, bet ne vienmēr kā viņu līdz turienei aizvest.
Savukārt vietām viss tiek vienkārši pārskriets pāri, lai stāsts varētu virzīties uz priekšu. Un tas ir žēl, jo ideja pati par sevi ļāva no šī stāsta izspiest krietni vairāk.
Bet, par spīti visam, "Eleonorai Olifantai viss kārtībā" savu slimības laika misiju izpilda godam. Tā neprasa no lasītāja pārāk daudz smadzeņu šūnu, ļauj gan pasmaidīt, gan mazliet paskumt un, pats galvenais, palīdz laikam ritēt uz priekšu.
Slimnieka gultas režīmam-tieši laikā. Literatūras virsotnei- tomēr nē.
No angļu valodas tulkojusi Karīna Tillberga.
Izdevējs: Zvaigzne ABC
Komentāri
Ierakstīt komentāru
Priecāšos par Tavu pieskārienu komentāra izskatā.