Pirmā diena un pirmā mācība- MIERS

Laikam tomēr esmu izvēlējusies nepareizo grāmatu meditācijas apgūšanai. Grāmatas ievads sola kļūt par varavīksnes bērnu, uz to es nepretendēju, man pietiks ar ko piezemētāku. Piemēram, kontrolētu atslēgšanos no pasaules kņadas.  

Pirmā nodaļa kas veltīta Mieram, ir jauks teksts pat to kāpēc miers sevī un saskarē ar apkārtējo pasauli ir svarīgs. Pieskaras arī prāta nemieram, tomēr ne man interesējošā aspektā. Labi, uzreiz plinti krūmos nemetīšu. Ķeros pie vingrinājumiem. 

Tiekot līdz vingrinājumiem, sākumā man ir jāsaprot, kur sākas vingrinājums, jo teksts ir tāds kā gudru pārdomu apkopojums. Kā būtu jābūt harmonijā ar sevi un pasauli, kas rodas no iekšējā miera. Paļaušanās. No kaut kurienes ir jāsāk, pieķeros pie teksta par elpošanu. 10 minūtes katru rītu pirms lielā skrējiena veltīt elpošanai, caur kuru sevī ieaicini mieru. Tā nu dienas vidū mēģināju ieaicināt mieru domās, jo iekšēji es jau jūtos mierīgi. Un no dabas nestrebju karstu. Elpoju. Apkārt esošie trokšņi netraucē, bet tad es sāku koncentrēties uz elpošanu, un visas manas pelēkās šūnas sāka smadzeņot par to kā es elpoju. Nevis klusums, bet domas tik riņķo vien. Līdz ko šķiet, ka doma atlaidusies, tā tā atpakaļ. Un tad jau nozvana pulksteņa signāls. Esmu panākusi to, ka saelpotais skābeklis smadzenēs radījis vēlmi nosnausties. 

Lai arī izgāzos vingrinājumos, tomēr rūpīgi lasot tekstu, sev atgādināju par vienkāršam patiesībām, kuras var palīdzēt dzīvot vieglāk. 

Šī izaicinājuma sākums