Aplī (528.lpp)

Nepagāja ne cik ilgs laiks un es atkal satiku izmeklētāju Martēnu Servazu. Šoreiz viņam nācās gremdēties atmiņās, ieskatīties pagātnei acīs, jo noziegums notika viņa jaunības vietā. Studentu pilsētiņā, kurā Servazs pats reiz studēja un tagad studē meita. Vai tā ir sakritība, mīlestība no pagātnes lūdz viņam palīdzību? Vai cilvēki kas viņam svarīgi būs drošībā? 

Bernārs Miņjē liek savam varonim atvadīties no ilūzijām par savu jaunību. Lasītājam liek aizdomāties, vai tas kā notikumus mēs mēdzam atcerēties, patiešām tā bija? Vai jaunības naivums attaisno objektivitātes trūkumu saskarē ar draugiem un mīļajiem? 

Pārsteidzošā kārtā "Aplī" man likās daudz dinamiskāks, aizraujošāks par Miņjē pirmo darbu Melnais taurenis. Jā, reizēm šķita ka autors atkārtojas, ir kādas rindkopas pārkopējis no pirmās grāmatas, bet uz to aci var pievērt. Tomēr, visvairāk man pietrūka tas, ka beigās tā īsti arī rakstnieks nepaskaidroja, kāpēc vainīgais kļuva par slepkavu. Jā, visus pavedienus mēģina sasaistīt ar traģisko notikumu pagātnē, bet ne visi pēc tādas nelaimes kļūst par slepkavām un manipulatoriem, tam asnam ir jābūt paslēptam sevī jau iepriekš. 

Padoms, kuru sev dotu, ja grāmatu varētu lasīt kā jaunu, mazāk analizēt un vienkārši ļauties autoram. Tad, iespējams, lielāku prieku gūtu.