Zaļā jūdze (429lpp.)

Ilgi esmu vēlējusies "noiet" "Zaļo jūdzi". Lai arī filmu esmu redzējusi vairākkārt gan kā pavisam maza meitene. Atceros kā toreiz raudāju par Džonu Kofiju, un pasaule tad likās netaisna.  Gan jau kā pieaugusi sieviete, un joprojām sirds sažņaudzas skatoties šo filmu. 

Es nezinu kāpēc, bet bija iedomājusies, ka grāmata būs līdzīga "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu". Dīvaini, no kurienes man bija radusies šī doma ņemot vērā, ka filma bija redzēta. Bet, ja man filma šķita smaga pat ar visu it kā mierinošo domu, ka Kofijam nomirstot vairs nebūs jāmokās šausmīgajā pasaulē, tad grāmata bija daudz depresīvāka. 

Bijušais cietuma uzraugs, Pols Edžkombs ir izlēmis savā sirmajā vecumā pierakstīt savas atmiņas par brīdi kad viņa dzīvē ienāca, šis mistiskais noziedznieks, Džons Kofijs. No vienas puses stāsta maniere piestāv vecam kungam, no otras puses - man bija grūti lasīt šādi lēkājot pāri notikumiem un laikam. Tādā ziņā filmu ir vieglāk uztvert. 

Diemžēl es no grāmatas ļoti daudz gaidīju, un tieši tāpēc ir tāda neliela vilšanās jūtama to aizverot ciet. Tāpēc es grāmatai piešķiršu 👍👍👍👍. Šis bija ilgi gaidīts randiņš, un kad tas beidzot notika tu saproti, ka gaidīšanas satraukums ir bijis nevietā. Jo tā tomēr nav tā liktenīgā tikšanās kuru gaidi. 

Tulkoja Pāvils Silnieks.

Izdevējs: Aplis