Atkal iekāpju Herbjorgas Vasmu pasaulē. Šķiet, ar šo grāmatu viņa mēģina saprast no kāda koka pati ir veidota. Tomēr tie ir tikai pieņēmumi, jo autore atzīst, ka daudz par savu dzimtu nezina un ar mammu par būtisko viņas nekad nerunāja. Tāpēc šajā daļēji autobiogrāfija nav iespējams atšķetināt, kur sākas Vasmu iztēle un pieņēmuma un, kur ir patiesība. Rūpīgs lasītājs ievēros, ka cauri visām šī stāsta galvenajām varonēm būs pašas rakstnieces vaibsti un aura. Ja vien būs izlasījusi "Šie mirkļi".
Simts gadu garumā tiek izstāstīts dzimtas stāsts, kur galvenās varones ir sievietes pa mātes līniju - vecmamma, vecvecmamma un pati mamma. Šīm sievietēm ir raksturs. Šīm sievietēm ir sapņi, kuriem īsti nav vietas, ja apkārt ir pulks bērnu. Šīs sievietes nemāk mīlestības valodu, lai gan mīl. Viņas cer neatkārtot mātes kļūdas, un tomēr tās atkārto. Šīs sievietes, iespējams, gribēja būt vīrieši, iekarot pasauli burāt pa plašo horizontu, nevis dzemdēt un audzināt bariņu bērnu.
Tā kā dzimtā bija daudzbērnu ģimenes, tad nav viegli izsekot un neapjukt plašo radu rakstos. To vēl grūtāku padara tas, ka grāmata neplūst hronoloģiski, bet ir lēkāšana starp dažādiem dzīves posmiem, vecvecmammas un vecmammas - Sāras Susannes un Elīdas dzīvēs. Tad vēl pirms katras jaunas lielās nodaļas Vasmu padalās arī ar savām atmiņām par šiem cilvēkiem vai viņu bērniem. Tas viss kopā liek piebremzēt soli, ar kuru eju caur grāmatu.
Šai grāmatai es piešķiršu 👍👍👍, jo tā nepārspēj Vasmu Dinas triloģiju.
No norvēģu valodas tulkojuši Raita Kozlovska un Guntis Ancens.Izdevējs: Zvaigzne ABC
Komentāri
Ierakstīt komentāru
Priecāšos par Tavu pieskārienu komentāra izskatā.